Mūsdienu tehnika ir skaidri noteiktas atmiņas robežas, bet cilvēka smadzenes darbojas pēc pilnīgi citiem principiem. Neirobiologu pētījumi liecina, ka mūsu smadzenēm nav fiksētu robežu informācijas uzglabāšanai. Pat brīžos, kad mums šķiet, ka esam “aizmirsti visu” pirms svarīga eksāmena vai pēc saspringtas dienas, tas nenozīmē, ka atmiņa ir izsmelta.
Tā vietā smadzenes izmanto unikālu atmiņu organizēšanas veidu, kas ļauj uzglabāt milzīgu informācijas daudzumu. Live Science izskaidroja, kā darbojas smadzeņu atmiņa un kāpēc cilvēks neatceras absolūti visu.
Smadzeņu atmiņas unikālā daba
Smadzenes neuzglabā atmiņas kā atsevišķus failus datorā. Tā vietā katra atmiņa tiek sadalīta starp daudzām neironām, veidojot tā saucamo engrammu — šūnu tīklu, kas izkaisīts pa dažādām smadzeņu daļām. Šī metode, kas pazīstama kā izkliedētā reprezentācija, ļauj katram neironam piedalīties vairāku atmiņu kodēšanā.
Piemēram, atmiņa par ģimenes svētkiem ietver krāsas, skaņas, garšas un emocijas, kas aktivizē dažādas smadzeņu daļas, piemēram, redzes garozu vai emociju centrus. Šie elementi apvienojas vienotā neironu aktivitātes modelī. Tādējādi smadzenes var uzglabāt milzīgu informācijas daudzumu bez skaidriem ierobežojumiem.
Kāpēc atmiņa šķiet neierobežota
Eksperti, piemēram, Elizabete Kensingere no Bostonas koledžas, apgalvo, ka smadzenēm nav fiksēta atmiņas uzglabāšanas robeža. To var izskaidrot ar neironu spēju veidot daudzas kombinācijas, kas aug eksponenciāli. Pat ja daži neironi tiek bojāti, atmiņas var atjaunot, jo tās netiek glabātas vienā vietā.
Šāda sistēma arī palīdz smadzenēm saistīt līdzīgas atmiņas, kas veicina vispārināšanu un prognozēšanu. Piemēram, līdzīgas pieredzes tiek grupētas, kas ļauj mums ātrāk pielāgoties jaunām situācijām. Šī elastība padara smadzeņu atmiņu ārkārtīgi efektīvu.
Atmiņas uzglabāšanas ierobežojumi
Ja smadzeņu atmiņa ir tik spēcīga, kāpēc mēs neatceramies katru sava dzīves sīkumu? Pēc Pola Rebēra no Ziemeļrietumu universitātes teiktā, problēma nav atmiņas apjomā, bet gan tās uzglabāšanas procesā.
Smadzenes apstrādā milzīgu informācijas plūsmu, bet tikai neliela daļa no tās nonāk ilgtermiņa atmiņā konsolidācijas procesā. Iedomājieties, ka jūsu smadzenes ir kamera, kas ieraksta tikai 10 % notikumu. Pārējais vienkārši netiek fiksēts, jo smadzenes atlasa tikai to, ko uzskata par svarīgu. Šī atlase palīdz izvairīties no informācijas pārslodzes.
Kā smadzenes izlemj, ko atcerēties
Lila Davači no Kolumbijas Universitātes skaidro, ka mūsu atmiņa ir attīstījusies nevis ideālai atcerēšanai, bet gan izdzīvošanai. Smadzenes prioritāri saglabā informāciju, kas palīdz orientēties pasaulē vai izvairīties no briesmām. Piemēram, mēs labāk atceramies emocionāli nozīmīgus notikumus nekā rutīniskas detaļas. Šī selektivitāte izskaidro, kāpēc mēs varam atcerēties spilgtus mirkļus no bērnības, bet neatceramies, ko ēdām pusdienās pirms divām nedēļām. Smadzenes vienkārši dod priekšroku adaptīvai informācijai, ignorējot mazāk nozīmīgas detaļas.
Informācijas uzglabāšanas efektivitāte
Smadzenes optimizē informācijas uzglabāšanu, pārejot no atsevišķu detaļu atcerēšanās uz vispārinātiem shēmām. Piemēram, ikdienas braucieni uz darbu saplūst vienā kopējā atmiņā, ja nekas īpašs nav noticis. Pēc Kensingera teiktā, tikai neparasti notikumi, piemēram, avārija vai negaidīts lietus, tiek saglabāti kā atsevišķas atmiņas. Šāda pieeja taupī smadzeņu resursus, ļaujot tām koncentrēties uz svarīgo. Šī spēja generalizēt palīdz mums ātrāk reaģēt uz līdzīgām situācijām nākotnē.
Cilvēka smadzenēm nav ierobežota atmiņas uzglabāšanas kapacitāte, bet tās selektīvi apstrādā informāciju, lai saglabātu efektivitāti. Tā vietā, lai uzkrātu katru sīkumu, tās atlasa to, kas palīdz mums pielāgoties, paredzēt un mācīties. Nākamreiz, kad aizmirsīsiet, kur atstājāt atslēgas, atcerieties: jūsu smadzenes nav “pārpildītas”. Tās vienkārši koncentrējas uz svarīgākām lietām. Neirobiologu pētījumi liecina, ka mūsu atmiņa nav cietais disks ar fiksētu apjomu, bet gan dinamiska sistēma, kas nepārtraukti strādā, lai nodrošinātu mūsu izdzīvošanu un attīstību.