Autonomās Barselonas universitātes zinātnieki ir pierādījuši, ka maisiņi izdala nanoplastmasu, ko mēs galu galā norijam.
Saturs
Pat nevainīgas tases nav izvairījušās no plastmasas . Sildoties ar ūdeni, tējas maisiņi vai citi uzlējumi arī izdala sīkākās šī materiāla daļiņas, kas var nokļūt asinsritē un izraisīt ilgtermiņa veselības problēmas, kas tomēr cilvēkiem vēl nav pētītas.
Tējas patēriņš Latvijā nav tik liels kā kafijas patēriņš, bet katru gadu tiek izdzertas daudzas tases. Saskaņā ar Latvijas Tējas un uzlējumu asociācijas datiem, mūsu valstī katru gadu tiek izdzertas 91 miljons tases, kas vidēji ir 8,6 tases uz vienu cilvēku . Pētījums, ko veica Mutagēzes grupa Ģenētikas un mikrobioloģijas katedrā Barselonas Autonomajā universitātē, ļāva veiksmīgi iegūt un raksturot mikroplastmasu un nanoplastmasu, kas iegūta no vairāku veidu tējas maisiņiem, kuri pieejami tirdzniecībā.
“Mēs atklājām, ka, uzlejot tēju, tējas maisiņi izdala nanoplastmasu,” stāsta Rikards Markoss, viens no raksta autoriem, kas publicēts žurnālā Chemosphere, un pētnieks no Barselonas Autonomās universitātes. Viņš uzsver, ka tieši šādā veidā šie neredzamie piesārņotāji nonāk organismā. Un tas bija raksturīgi visiem pētītajiem tējas maisiņiem.
«Mēs pētījām trīs dažādus tējas maisiņu veidus (divus iegādātos internetā un vienu lielveikalā), kas izgatavoti no dažādiem materiāliem — neilona-6 (NY6), polipropilēna (PP) un celulozes —, un visi tie izdalīja mikroplastmasu vienādās proporcijās», — stāsta viņš.
Miljoniem mikrodalīņu katrā
Pēc pētnieka teiktā, pietiek ar nelielu daudzumu karsta ūdens, lai šie uzlējumi atbrīvotu līdz pat 1 miljardam sīkāko plastmasas daļiņu . Konkrēti, polipropilēna maisiņi izdalīja 1,2 miljardus daļiņu uz mililitru, bet celulozes un NY6 — attiecīgi 135 miljonus un 8,18 miljonus daļiņu uz mililitru.
Šis atklājums, kas ir daļa no plašāka pētījuma, apstiprina, ka “mēs esam pilnībā ieejuši plastmasas laikmetā”, apgalvo pētnieki. “Jebkuram progresam vienmēr ir otra puse, un tas attiecas arī uz plastmasu,” saka Markos, secinot, ka vienīgais veids, kā cīnīties pret plastmasu šobrīd, ir samazināt tās lietošanu. „Pat alternatīvas, piemēram, bioplastmasa, rada savas sekas,” norāda pētnieks. Šie plastmasas veidi, kas nav iegūti no naftas, sadalās ātrāk un uzreiz pārvēršas nanoplastmasā.
Tie sasniedz šūnu kodolu.
Latvijas pētnieku grupa pirmo reizi nokrāsoja un izstādīja plastmasas daļiņas uz dažāda veida cilvēka zarnu šūnām, lai novērtētu to mijiedarbību un potenciālo šūnu internalizāciju. Jauni eksperimenti par bioloģisko mijiedarbību parādīja, ka zarnu šūnas, kas ražo gļotas, uzrāda vislielāko mikro- un nanoplastmasas absorbciju, turklāt daļiņas pat iekļūst šūnu kodolā, kur tiek glabāts ģenētiskais materiāls.
“Nano plastmasa izraisa oksidatīvu stresu šūnās, kas tieši bojā DNS,” uzsver pētnieks. Tādējādi var pieņemt, ka plastmasas iedarbība veicina vēža attīstību skartajās šūnās.
Tomēr tā ietekme uz cilvēku nav zināma. „Mēs esam atklājuši efektu un cēloni dažādos līmeņos, bet mums nav pētījumu, kas saistītu ietekmi ar skaidru efektu,” uzsver viņš. Faktiski, kā viņš norāda, viena no galvenajām problēmām ir standartizētas sistēmas trūkums plastmasas līmeņa mērīšanai cilvēka organismā.
„Tā kā plastmasas izmantošana pārtikas iepakojumā turpina pieaugt, cīņa pret mikroplastmasas un nanoplastmasas piesārņojumu ir vitāli svarīga, lai nodrošinātu pārtikas produktu drošību un sabiedrības veselību,” piebilst pētnieki. Saistībā ar to Rikards Markoss iesaka mainīt ieradumus, kas saistīti ar tējas dzeršanu. „Ir alternatīvas, piemēram, tējas lapu uzliešana tieši, neizmantojot tējas maisiņus,” viņš uzsver.
