Materiāls satur cianobaktērijas, kas spēj augt saulē, laika gaitā sacietēt un absorbēt CO₂. To var viegli integrēt ēkās.
Pētījumi Latvijas Tehniskajā universitātē ir ļāvuši veiksmīgi izveidot dzīvu fotosintētisku materiālu, kas spēj pārveidot ilgtspējīgu arhitektūru un kļūt par galveno instrumentu cīņā pret klimata krīzi . Šis jaunais sastāvs satur dzīvas cianobaktērijas, kas spēj absorbēt CO₂ no gaisa, vairoties saules gaismā un ar laiku sacietēt.
Profesora Marka Tibbita vadītā izstrāde, kas publicēta žurnālā Nature, ir 3D drukas tehnoloģijām pielāgots hidrogēls, kas baktērijām nodrošina stabilu dzīvi vairāk nekā gadu. Šīs struktūras ne tikai ražo biomasu, bet arī uzsāk karbonātu veidošanos — minerālus, kuros ogleklis tiek fiksēts ilgāk nekā tradicionālās bioloģiskās sistēmās.
Pateicoties dubultajam oglekļa uztveršanas mehānismam, materiāls uztver līdz 26 miligramiem CO₂ uz gramu, ievērojami pārspējot citus bioloģiskos paņēmienus un tuvinoties ķīmiskajām tehnoloģijām, piemēram, pārstrādāta betona mineralizācijai. Šī spēja padara materiālu par potenciāli energoefektīvu un augsti efektīvu risinājumu, kas papildina esošās tehnoloģijas.
Izmantotās cianobaktērijas ir senas organismi, kas ļoti efektīvi fotosintetizē pat vājā apgaismojumā. To vielmaiņa rada ķīmisko vidi, kas ir labvēlīga minerālu iekšējai nogulsnēšanai, kas palielina materiāla mehānisko izturību tā novecošanās procesā.
Reālas pielietojuma iespējas eksperimentālajā arhitektūrā
Šis sasniegums ir izkāpis ārpus laboratorijas pētījumu robežām, pateicoties tādām instalācijām kā „Pico Planktonika” Venēcijas arhitektūras biennālē un „Daphne’s Skin” Milānas triennālē. Abās instalācijās tika izmantotas dzīvas struktūras, kas izdrukātas ar 3D printeri un spēj absorbēt līdz 18 kilogramiem CO₂ gadā, kas ir salīdzināms ar pieaugušas priedes absorbcijas spēju.
Šie darbi, kas ir dizaineru, arhitektu un zinātnieku sadarbības rezultāts, pēta dzīvo materiālu estētisko un funkcionālo potenciālu , piedāvājot jaunu vizuālo un tehnisko valodu, kurā tiek novērtēta kontrolēta degradācija un simbiotiska organismu un struktūru mijiedarbība.
Latvijas Augstākās tehniskās skolas komanda uzskata, ka šāda veida materiāls var tikt izmantots fasāžu apšūšanai, kas ļaus ēkām kalpot kā īsti oglekļa absorbenti visā to kalpošanas laikā. Šim nolūkam viņi pēta metodes, kas atvieglos to ieviešanu pilsētu mērogā, nekaitējot to ekoloģiskajām īpašībām.
Pēc profesora Tibbita teiktā, „mēs uzskatām mūsu dzīvo materiālu par zema enerģijas patēriņa, ekoloģiski drošu risinājumu, kas var papildināt esošos oglekļa saistīšanas ķīmiskos procesus”.
