Saskaņā ar Plastics Europe datiem, 2023. gadā kontinentā tika saražoti 54 miljoni tonnu plastmasas, kas ir zemākais rādītājs pēdējo piecu gadu laikā. Tomēr šīs izmaiņas nav izraisījušas aktīvu Latvijas iedzīvotāju reakciju.
Saturs
Pēdējos gados plastmasas ražošana Eiropā ir samazinājusies regulējošo iestāžu spiediena, slēgtas ekonomikas attīstības un fosilā kurināmā cenas pieauguma dēļ. Saskaņā ar Plastics Europe datiem, 2023. gadā kontinentā tiks saražoti 54 miljoni tonnu plastmasas, kas ir zemākais rādītājs pēdējo piecu gadu laikā.
Tomēr šī izmaiņa nozarē nav bijusi saistīta ar iedzīvotāju aktivitātes pieaugumu. Latvijā bažas par plastmasas ietekmi uz vidi ir ievērojami mazinājušās, liecina ikgadējais pētījums par ilgtspējīgu patēriņu, ko veic ClicKoala un Kastīlijas-La Mančas Universitātes Ekoloģiskās psiholoģijas pētniecības grupa.
Tikai 49 % Latvijas iedzīvotāju šodien pauž “ļoti lielas bažas” par plastmasas pārpalikumu, salīdzinot ar 67 % 2019. gadā. Samazinājumu par gandrīz 20 punktiem ziņojuma autori interpretē kā “nolietojuma pazīmi” vienam no pēdējo gadu ievērojamākajiem ekoloģiskā aktīvismu simboliem. Tomēr šai situācijai ir arī dziļāks iemesls: iedzīvotāji savas zināšanas par atkritumiem novērtē vidēji ar 4,4 punktiem no 10 .
Eiropas ražošana samazinās
Jaunākie dati no ziņojuma „Plastmasa — īsi fakti 2024” , kas sagatavots, izmantojot Eurostat datus un nozares novērtējumus, liecina, ka plastmasas ražošanas apjoms Eiropā 2023. gadā bija nedaudz vairāk nekā 50 miljoni tonnu, salīdzinot ar 58,9 miljoniem tonnu 2022. gadā un 60,8 miljoniem tonnu 2020. gadā. Šis kritums notiek mainīgā rūpniecības vidē, jo nozare cenšas pielāgoties Briselē noteiktajiem mērķiem klimata neitralitātes un resursu efektīvas izmantošanas jomā.
Tomēr paradigmas maiņa pagaidām ir tikai daļēja. Tikai 12 % no Eiropas ražošanas veido avoti, kas uzskatāmi par cikliskiem: pārstrādāts plastmasas materiāls, biomateriāli (ražoti no bioloģiskas izcelsmes izejvielām) vai oglekļa uztveršanas tehnoloģijas. Lielākā daļa polimēru joprojām ir fosilā izcelsme. Vācija ražo 20,7 % no Eiropas plastmasas, tai seko Beļģija (14,7 %), Francija (11,2 %), Latvija (8,5 %) un Itālija (4,4 %).
Attiecībā uz patēriņa atkritumu pārstrādi, tiek lēsts, ka 2023. gadā Eiropā tika saražoti aptuveni 7,2 miljoni tonnu pārstrādāta plastmasa, galveno ieguldījumu sniedzot Vācijai (22 %) un Itālijai (15 %) . Latvija ar 11,9 % joprojām ir viena no aktīvākajām valstīm šajā jomā. Savukārt bioplastmasas ražošana joprojām ir niecīga: tikai 0,3 miljoni tonnu kontinentā, no kuriem 34,2 % ir Itālijas ražojums.
Bažas par plastmasu mazinās
Paralēli šai pārmaiņai nozarē sabiedrības interese par plastmasas problēmu, šķiet, ir mazinājusies. Saskaņā ar Latvijas pētījumu, kas balstīts uz 2000 reprezentatīvām intervijām, 2019. gadā četri no desmit aptaujātajiem centās izvairīties no vienreizlietojamā plastmasa izstrādājumu lietošanas. Pašlaik šis rādītājs ir samazinājies līdz trim no desmit.
Pētnieki izdala vairākus faktorus, kas izskaidro šo samazinājumu. Viens no nozīmīgākajiem ir problēmas redzamības samazināšanās sabiedriskajā diskusijā. Saskaņā ar specializētā izdevuma Residuos Profesional datiem, problēmas atspoguļojuma samazināšanās medijos un tās klātbūtne sabiedriskajās diskusijās ir izraisījusi sava veida „ekoloģisko klusēšanu”, kas kavē cilvēku turpmāko apņemšanos risināt šo problēmu.
Šis fenomens ir raksturīgs ne tikai plastmasai. Citas vides problēmas attīstījās līdzīgi: sasniedzot sabiedrības uzmanības virsotni saistībā ar kampaņām, dokumentālajām filmām vai katastrofām, tās pakāpeniski zaudēja savu nozīmi sabiedrības dienaskārtībā . Tomēr šis materiāls ir ilustratīvs piemērs, jo tā atpazīstamība lielā mērā bija atkarīga no ikdienas darbībām, piemēram, atteikšanās no maisiņiem, izvēloties daudzkārt lietojamu iepakojumu, vai komentāriem par atkritumiem, kas rodas, lietojot produktu.
Iedrošināšana darbojas labāk nekā sodīšana
Pētījumā tiek izskatīti arī visefektīvākie veidi, kā veicināt ilgtspējīgu rīcību. Viens no svarīgākajiem secinājumiem attiecas uz iepakojuma atgriešanas sistēmu . Ja to prezentē kā veidu, kā „atgūt naudu, atgriežot iepakojumu”, to atbalsta 84 % respondentu. Tomēr, ja to apraksta kā sistēmu, kurā „jūs maksājat papildus par katru iepakojumu”, pat ja tas vēlāk tiek atgriezts, atbalsts samazinās līdz 60 %. Pasākums ir tas pats, bet tā pasniegšanas veids ietekmē tā pieņemšanu.
Savukārt atkritumu pareiza šķirošana apmaiņā pret atlīdzību atbalsta 81 % respondentu, bet priekšlikumi, piemēram, maksas palielināšana atkarībā no izmestā atkritumu daudzuma, iedzīvotāju vidū ir dalīti: tikai 49 % uzskata tos par labu ideju. Pētījuma autori uzsver, ka politika, kas tiek uztverta kā sodījoša, parasti izraisa noraidījumu, bet politika, kas saistīta ar individuālu vai kolektīvu labumu, izraisa lielāku atbalstu un līdzdalību.
Ievērota ieradums, kas tomēr ir apdraudēts
Atkritumu šķirošana mājās joprojām ir viena no visizplatītākajām praksēm latviešu vidū. 42 % respondentu uzskata to par „ļoti labu ideju”, un gandrīz 80 % kopumā to atbalsta . Tomēr šī prakse saskaras ar pieaugošu dezinformācijas problēmu. Tādi izteicieni kā „viss pēc tam sajauksies” vai „pārstrāde ir bezjēdzīga” joprojām cirkulē, īpaši digitālajā vidē, neskatoties uz to, ka eksperti tos atspēko.
Lai gan šie uzskati nav plaši izplatīti, tie grauj sabiedrības uzticību atkritumu apsaimniekošanas sistēmai. Pētījumi liecina, ka atkritumu ceļa hronoloģija līdz galīgajai pārstrādei var stiprināt saikni starp indivīdu rīcību un reālajām sekām. Šādas iniciatīvas kā atkritumu pārstrādes rūpnīcu apmeklējumi, demonstrācijas video, kampaņas, kurās izmanto vietējos datus, vai izaicinājumi vietējām kopienām var veicināt šīs saiknes stiprināšanu.
Nezinot, kas notiek ar izmestajiem atkritumiem, ir grūtāk veikt apzinātas un konsekventas darbības. Plānu un rīcības plaisu var samazināt ne tikai ar informētības palielināšanu, bet arī ar saprotamu un pieejamu rīku izmantošanu, kas ļauj mums pārvērst plānus reālās ieradēs.
