Lai gan dažkārt var šķist, ka tas ir vienkārši ekstravertēta vai spontāna rakstura iezīme, speciālisti tam ir atbilde.
Saturs
Katrā ģimenē, draugu kompānijā vai darbā ir cilvēks, kurš nepārtraukti runā . Viņš daudz runā, nepārtraukti pārtrauc vai nedod citiem iespēju piedalīties sarunā. Lai gan dažkārt tas var šķist vienkārši ekstravertēta vai spontāna rakstura iezīme, psiholoģija piedāvā citu interpretāciju.
runātīgums ne vienmēr ir personības faktors . Daudzos gadījumos tas ir neapzināts mehānisms, kas palīdz kontrolēt sarežģītas emocijas. „Daudzrunība var būt veids, kā kontrolēt emocijas vai aizsargāt sevi no lietām, ar kurām jūs neprotat tikt galā,” norāda speciāliste.
Nerimšanās, kontrole un bailes no klusuma
Viens no visbiežākajiem šādas uzvedības iemesliem ir nemiers. Daži cilvēki, kā paskaidroja Albala, «nervozi un runā bez jebkādas kautrības, vienkārši lai kaut ko teiktu». Citi to dara, lai izvairītos no saskarsmes ar nepatīkamām emocijām: nepārtraukta saruna traucē sarunu biedram justies, domāt un pat bloķē viņu pašu.
Dažos gadījumos tā ir „saskarsmes kontroles” stratēģija. Neļaujot sarunu biedram runāt, jūs samazināt iespēju saņemt nepatīkamu vai grūti uztveramu atgriezenisko saiti. Var novērot arī nevēlēšanos klusēt, ko daži cilvēki saista ar tukšuma, diskomforta vai noraidījuma sajūtu.
Un galējos gadījumos — tie, kas nevērtē citu viedokli . „Tie ir tie, kas vienkārši atnāca parunāt par savu grāmatu,” ar humoru atzīmēja psihologs.
Pagātnes rēta: nekad netikt uzklausītam
Cits šādas uzvedības izskaidrojums ir dziļāks: daži cilvēki, kuri šodien neļauj runāt nevienam, iespējams, ir auguši vidē, kur viņus nekad nav klausījušies. Šādos gadījumos daudzrunība ir bezapzināts mēģinājums ieņemt telpu, kas viņiem iepriekš bija liegta.
Galvenais ir nevis mazāk runāt, bet vairāk klausīties.
«Klausīšanās ir runas spogulis», — teica Albaladeho. Runa nav par atteikšanos no runas, bet drīzāk par tās uzlabošanu. Spēja klausīties vairāk nekā spēja runāt atklāj mūsu komunikatīvās prasmes.
Psihologs izdalīja četrus klausītāju tipus:
– Tas, kurš klausās atbildi , bet pārstāj klausīties, tiklīdz otrs sāk runāt.
– Tas, kurš klausās, lemj vai dod padomus, pat ja neviens nelūdz palīdzību.
– Tas, kurš nenovērtē, negribot to darīt, ar frāzēm kā “tas vēl nav nekas, paskaties, kas notika ar…”.
– Tas, kurš klausās, lai saprastu, ar līdzjūtību, bez nosodījuma vai nepieciešamības būt taisnīgam.
Pēdējais variants, kā paskaidroja Albaladeho, ir ideāls: “empātiska klausīšanās”, kas ļauj otram cilvēkam justies atbalstītam, pieņemtam un cienītam .
Četri atslēgas elementi, lai uzlabotu savu runu
Ja jūs uzskatāt, ka runājat pārāk daudz vai pazīstat kādu, kam tas raksturīgs, psihologs iesaka mainīt pieeju.
Runa nav par klusēšanu, bet par apzinātāku saziņu . Šeit ir viņa padomi:
— Padomājiet, pirms runājat : ko es gribu teikt? Kāpēc? Vai tagad ir piemērots brīdis?
– Klausieties, nepārtraucot un negaidot atbildes.
– Pieņemiet klusēšanu kā dabisku dialoga daļu.
– Respektējiet citu tiesības runāt vai klusēt.
